Piena nozare krustcelēs: vai sadarbība un jauni tirgi var glābt situāciju?

Eiropas piena nozare šodien saskaras ar nopietnu izaicinājumu. Tieši pirms Ziemassvētkiem stājušies spēkā tarifi vairāk nekā 42 % apmērā sieram, krējumam, pienam un citiem piena produktiem, ko no Eiropas Savienības eksportē uz Ķīnu, ir būtiski mainījuši tirgus līdzsvaru. Ķīna ilgu laiku bija viens no galvenajiem Eiropas piena produktu pārpalikuma noieta tirgiem, tāpēc šī tirgus slēgšana ir bijis liels trieciens visai sistēmai kopumā.

Pārprodukcija samazina cenas

Eiropas piena ražošana pēdējo desmit gadu laikā ir palielinājusies par aptuveni 12 miljoniem tonnu, un tiek prognozēts, ka tā turpinās pieaugt par gandrīz 1 miljonu tonnu gadā. Tas nozīmē nevis pieaugošu pieprasījumu, bet gan aizvien lielāku pārprodukciju. Ja daļa produkcijas, kas agrāk tika eksportēta uz trešām valstīm, paliek ES, sekas ir neizbēgamas: cenu kritums un spiediens uz visu piegādes ķēdi.

Lietuva – vājais posms

Lietuva šajā situācijā ir īpaši neaizsargātā stāvoklī. Lietuvas piena nozare ir nepārprotami orientēta uz eksportu, un iekšzemes tirgus ir pārāk mazs, lai absorbētu pārpalikušos daudzumus. Rezultātā Eiropas cenu kritums ļoti ātri ietekmē piena iepirkuma cenas valstī.

„Lauksaimniekiem tas nenozīmē abstraktus rādītājus, bet gan ikdienas lēmumus: vai turpināt ražošanu ar peļņu, vai samazināt ganāmpulkus, vai vispār pārtraukt piena lopkopību. Mazās un vidējās saimniecības ir visneaizsargātākās – tās ir pirmās, kas sasniedz cenu apakšu“, – norāda Lietuvas Liellopu audzētāju asociācijas (LGVA) direktors Dr. Edvardas Gedgaudas. Svarīgi arī atzīmēt, ka ģenētikas ietekme šajā procesā kļūst īpaši aktuāla, ja ar mazāku govju skaitu saražo vairāk, bet lētāk. Nekad nav par vēlu investēt efektīvākos dzīvniekos – mūsdienu apstākļos tas ir viens no lētākajiem risinājumiem.

Sadarbība – nepieciešama, bet nepietiekama

Viens no visbiežāk minētajiem risinājumiem – piena ražotāju sadarbība. Tā var dot lauksaimniekiem lielāku spēku sarunās, palīdzēt stabilizēt cenas un dot iespēju veikt ieguldījumus pārstrādē, loģistikā vai augstākas pievienotās vērtības produktos. Eiropas valstu pieredze rāda, ka tur, kur sadarbība ir spēcīga, lauksaimniekiem piensaimniecības krīzes ir mazāk smagas.

Bet sadarbība nav ātrs līdzeklis. Tai nepieciešama uzticēšanās, ilgtermiņa stratēģija un skaidra valsts politika, kas veicina lauksaimnieku kopību, nevis konkurenci.

Jaunie tirgi – garš, bet neizbēgams ceļš

Dr. Gedgaudas norāda, ka pēc Ķīnas tirgus slēgšanas ir skaidrs, ka piena nozare nevar būt atkarīga no dažiem eksporta galamērķiem. Jaunu tirgu meklēšana Dienvidaustrumāzijā, Tuvajos Austrumos vai Āfrikā ir nepieciešama, bet sarežģīta. Tas prasa sertifikāciju, politisku dialogu, ieguldījumus un laiku. Lauksaimnieks nevar darboties viens pats; būtiska ir valsts, nozaru valdību un uzņēmumu sadarbība. Apvienojot savu pieredzi un spējas, mēs palīdzētu nostiprināt savas pozīcijas. Lietuvai ir jābūt mērķtiecīgai, lai piena nozare saglabātu ne tikai dzīvotspēju, bet arī konkurētspēju, ražojot inovatīvus un augstas kvalitātes produktus. Tirgos vienmēr ir svārstības un ir melnie gulbji, bet mums kā piensaimniecības valstij ir svarīgi neapjukt un turpināt plānoto darbu piensaimniecībās un pārstrādē, kā arī veicināt vietējo patēriņu.

Ne īslaicīgs cikls, bet strukturāla krīze

Svarīgi ir atzīt, ka pašreizējā situācija nav īslaicīgas cenu svārstības. Tā ir strukturāla krīze piena nozarē, kurā krustojas pārprodukcija, atkarība no eksporta un ražotāju vājā tirgus pozīcija. Ja Eiropa turpinās palielināt ražošanu, neņemot vērā reālo pieprasījumu, cenu minimums var kļūt pastāvīgs. Ja krīze izraisīs piena ražošanas samazināšanos, būs ļoti grūti atgriezties iepriekšējā līmenī.

Ko izvēlēties šodien?

„Piena nozares nākotne būs atkarīga no līdzsvarota ceļa izvēlēšanās: sadarbības stiprināšana, aktīva jaunu tirgu meklēšana, jaunu produktu attīstīšana, vienlaikus nodrošinot lauksaimnieku ienākumu stabilitāti un lielāku atbildību par pārprodukciju. Pretējā gadījumā piena nozare arī turpmāk būs pirmā, kas maksās cenu par globāliem lēmumiem un tirgu slēgšanu," saka Dr. Gedgaudas, piebilstot, ka "nestabilitāte lauksaimniecības politikā neveicina piena nozares stabilitāti ne tikai Lietuvā, bet arī Eiropas Savienībā."

Šodien piena nozare raida ļoti skaidru signālu: bez vienotības, stratēģijas un politiskās gribas cenu kritumi kļūs par normu, nevis izņēmumu

.