Sēņotāji bauda savas pirmās sēnes

Sociālajos tīklos jau ir iemūžināti pirmie sēņotāju lomi. Tiesa, tie vēl ir ļoti mazi, taču prieka ir daudz. Ir atrasti pirmie pērtiķīši un nogaršotas svaigas vāveres. „Vai šis būs sēņu gads?“ – jautāju skolotājam Jonam Malinauskam. Pagājušajā gadā viņa prognozes piepildījās.

Un jau nogaršoju pirmās gailenes

Atjautāts, skolotājs un gids Jonass Malinausks smejas: „Ja es nenojauš, būs slikti“. Bet uzreiz viņš saka: "..: „Šogad būs šampinjoni, kas ir ļoti labi. Tas būs sēņu gads“.

.

Patiesa brīdina, ka ir viena problēma – tā ir mitruma trūkums. Viņš saka, ka šogad mitrums būs nevienmērīgi sadalīts. „Dažos reģionos būs mitruma pārpalikums, bet citos tā trūks“. Kā saka cilvēki, lietus ir Dieva ziņā.

.

Vai šeit, Dzūkijā, būs sēnes? Dzūkijā būs pietiekami daudz sēņu," viņš saka. – Tikai var nebūt tik daudz baraviku, cik mēs gribētu“. Bet tā nav ziņa. Pēdējos gados Dzūkijā baraviku skaits ir samazinājies. „Sēņtārpiņiem nepatīk pārāk liels karstums, un, tā kā šeit ir siltāks, viņi pārceļas uz vietām, kur ir vēsāk – uz Lietuvas ziemeļiem, uz Pasvalīm, Biržiem“, –, – viņš skaidro. Vēl ir krietni par agru, lai augtu baravikas, lai gan, pēc Malinauska domām, iespējams, tādas jau ir. „Tomēr dīgšanas laikā būs karsts un sauss“, – viņš uzskata. Tāpēc šogad to nebūs daudz. Tāds ir Malinauska minējums.

Varēnā jau ir vāveres. Malinauskas tos ir nobaudījis, šogad svaigus. „Esmu ne tikai redzējis, bet arī nogaršojis. Ne tik daudz, lai mani piepildītu, bet svaigas esmu nogaršojis“, – viņš ir pārsteigts.

Šogad viņš bietes vēl nav atradis, bet ir pilnīgi iespējams, ka tās ir, jo īpaši tāpēc, ka tās neaug atsevišķi. Ja tās ir sākušas augt, tad tās augs tur, kur ir vairāk siltuma un pietiekami daudz mitruma," viņš saka.

Istaigāt pa mežu ir vērts, sēņot – nav obligāti

„Mežā sēnes šogad labi pārziemojušas un jau sāk veģetēt“, – atzīmē. Sēnes noteikti nāks. Taču pagaidām viņš iesaka neiet uz mežu pēc sēnēm. Šis ir lielisks laiks, kad doties pastaigā, būt dabā, vākt zālītes, jo daudzi ārstniecības augi zied, ir labs laiks tos vākt, un ir labi elpot svaigu gaisu – zied priedes, un tas ir lieliskas zāles. Varbūt nejauši atradīsi arī sēnes," viņš iesaka.

Mēs neprotam vākt sēnes – mums nav vēdera

Viņš norāda, ka sēņošana ir kaut kas tāds, ko mēs neprotam un nemācāmies. „Tiklīdz sākam sēņot, mēs zaudējam paškontroles sajūtu“, – saka Malinauskas. Mēs esam vienīgie tādi, viņš saka. Kaimiņi zina, kā. "Ungāri, poļi, latvieši un vācieši savāc tikai tik daudz, cik cilvēkam nepieciešams. Bet mēs vācam, un tik daudz, cik vien iespējams. Ja man ir pilns grozs, es noteikti meklēšu vēl vienu, un, ja ir vēl viens, es to neatstāšu, es sapaku pilnu bagāžnieku. Man vajag, – man tas nav vajadzīgs, bet es to darīšu, un tad maijā vai jūnijā man jāiztīra saldētavas: pagājušā gada saldētās sēnes vienkārši jāizmet, “, – viņa saka. "Jo vairāk sēņu savāksim, jo vairāk to Lietuvā kļūs mazāk."

"

Jo vairāk sēņu savāksim, jo vairāk to Lietuvā trūks.

Dar viena problēma: ja mežā ieraugām vecu, aizaugušu sēni, tā vietā, lai to palaistu garām, mums tā ir jāpakāpj. „Īpaši to dara jaunās ģimenes ar maziem bērniem, kas nāk no pilsētas. Vecāki pat demonstrē, kā šādas sēnes uzkāpt“, –esmu pamanījis ne vienu vien reizi un ne divas. It kā mežā apaugušai sēnei nav iespējams pabraukt garām, it kā nebūtu vietas, ir jākāpj. Redzot izravētas sēnes, cilvēki saprot, ka tur ir sēnes un ka šajā apvidū ir bijuši sēņotāji. Jo vairāk mēs kopjam sēnes, jo mazāk sporu iznāk ārā un jo mazāk sēņu ir," viņš novēro.

„Paldies Dievam, tagad ir spēkā likums: gailenes drīkst vākt pēc lieluma. Mazās vistuvākās vākt nedrīkst“, – atgādina. Mūsdienās sēņotāji mēdz nenovākt mazās, bet agrāk, stāsta viņi, ja kādu atrada, viņi šķūrēja sūnas, lai atrastu vairāk, un vāca tās visas pēc kārtas, pat ļoti mazās. Šķiet, ka sūnas ir izrakuši mežacūkas, kas ir sēņotāju darbs. Tās noteikti nav mežacūkas, jo tām šādās vietās nav ko meklēt," viņš saka.

Dineta Babarskiene ("Dzūkų žinios")