Piena lopkopības saimniecības klusībā izmirst: kāpēc 2026. gads būs nozares izdzīvošanas pārbaude?

Nākamais gads visiem piena tirgus dalībniekiem būs izaicinājumu gads; piena ražošana daudzviet pasaulē pieaug straujāk nekā pieprasījums, un tas nozīmē, ka piena iepirkuma cenas turpinās samazināties. Vismaz līdz 2026. gada vidum, taču nav garantijas, ka līdzsvars starp piedāvājumu un pieprasījumu tiks atjaunots. Prognozes liecina, ka nākamajā gadā svaigpiena iepirkuma cenas būs tikpat zemas kā pēdējos gados.

Lielā nelīdzsvarotība starp piedāvājumu un pieprasījumu

Pašā Eiropas tirgū piena ražošana ievērojami pārsniegs pieprasījumu, kas, starp citu, pasaules mērogā vairs nepieaug, bet ražošana, gluži pretēji, palielinās. Mēs to redzam jau 2025. gada beigās, un eksperti apgalvo, ka šī tendence turpināsies arī 2026. gadā.

Piena ražošanu pēdējos gados ir veicinājušas tehnoloģijas un robotizācija, kā arī barības pārprodukcija. Lielāka ražošana nozīmē arī lielāku spiedienu uz svaigpiena iepirkuma cenām un līdz ar to arī izaicinājumus Lietuvas saimniecību peļņas maržām.

Irzemēs vērojama līdzīga dinamika. Jaunzēlandes kooperatīva „Fonterra“ (GDT) pārvaldītās piena produktu tirdzniecības platformas „Global Dairy Trade“ (GDT) indekss samazinās jau četrus mēnešus pēc kārtas. Pēdējā tirdzniecības sesijā indekss samazinājās pat par 4,3 %, un pagaidām ir tikai teorētiski pierādījumi par iespējamu atsitienu no apakšas. Tomēr, pat ja tas notiks, kāpums būs īslaicīgs, ņemot vērā tehniskos cenu rādītājus

.

Tendences Okeānijas reģionā sasniegs Eiropu aptuveni pēc 1,5-2 mēnešiem, bet pašā Eiropā tehniskās diagrammas pagaidām neko labu piena ražotājiem neliecina. CLAL (Clal.it) piena tirgus uzraudzības sistēmas dati sūta diezgan skaidrus signālus – Eiropas piena tirgus jau ir nonācis pārprodukcijas fāzē, kas nozīmē pieaugošu spiedienu uz svaigpiena iepirkuma cenām nākamajos ceturkšņos.

.

Turklāt Ķīna, kas ilgu laiku bija viena no galvenajām sausā piena importētājām, pēdējā laikā nav palielinājusi savu importu tik ļoti, kā tika gaidīts. Tas nozīmē, ka daļa ES piena produktu, kas iepriekš tiktu eksportēti, paliek iekšzemes tirgū, radot papildu spiedienu uz cenām.

.

Piena produktu ražošana ES pastāvīgi pieaug Vācijā, Francijā, Nīderlandē un mūsu kaimiņvalstī Polijā. Šo pieaugumu veicina ne tikai labāka barības bāze un produktivitātes pieaugums, bet arī tas, ka lauksaimnieki palielina piena ražošanu, nevis samazina ganāmpulkus, lai kompensētu iepriekšējo gadu cenu svārstības.

Kas jums jāzina?

CLAL signāli, kas ir būtiski Eiropā, mums dod diezgan skaidru vēstījumu. Raugoties uz 2025. gada beigām un 2026. gada sākumu, tiek prognozēts mērens cenu kritums, ko noteiks tieši strukturālā nelīdzsvarotība starp piedāvājumu un pieprasījumu

.

Vairums analītiķu uzskata, ka vidējā svaigpiena iepirkuma cena varētu samazināties vēl par dažiem procentpunktiem, salīdzinot ar pašreizējo līmeni, jo īpaši, ja nebūs jaunu spēcīgu eksporta impulsu. Tas nebūtu pēkšņs cenu "sabrukums", bet gan lēna lejupvērsta cenu korekcija, kas lauksaimniekiem ir bīstama, jo samazina rentabilitāti.

Lietuva, kas lielā mērā ir atkarīga no eksporta, parasti diezgan ātri reaģē uz vispārējām ES tendencēm. Ja ES cenas virzās uz leju, Lietuvas piena iepirkuma cenas parasti seko tam pašam virzienam. Tāpēc daudz kas būs atkarīgs no tā, kā lielie piena pārstrādātāji pārvaldīs savus pārdošanas apjomus un kā viņi pielāgosies piedāvājuma un pieprasījuma nelīdzsvarotībai eksporta tirgos.

Aitas mirst klusi

Saimnieki var runāt, ko vien vēlas, un sūdzēties, ka piena cenas ir netaisnīgas un zemas, taču biznesā brīnumu nav – neviens negrasās atdot naudu. Pienu pirks vai nu vietējie pārstrādātāji, vai kaimiņi.  

Lietuva ir viena no valstīm, kas ar savām piena govīm "baro" citas valstis, galvenokārt Poliju.

Lietuva ir viena no tām valstīm, kas "baro" citas valstis, galvenokārt Poliju.

Saskaņā ar Valsts Lauksaimniecības datu centra datiem līdz 2025. gadam mūsu valsts zaudēs vairāk nekā 1300 slaucamo govju, taču tas ir salīdzinoši nenozīmīgi, ja ņem vērā, cik mazie piena ražotāji pamet tirgu. Tikai šogad vien savas fermas ir slēgušas 1 644 saimniecības.

Tāda ir makabriski drūmā realitāte Lietuvā, kur, no vienas puses, lauksaimniecības ministrs Andrjus Palionis skaidro lopkopības nozīmi un lauksaimniecības stratēģisko nozīmi (ko, starp citu, atzinis arī Seims), bet, no otras puses, piena lopkopības saimniecības kūst kā pavasara sniegi. Lietuvas lauku ainava izmirst klusi, bez patosa un traktoru rēkoņa.