Konflikti starp zemes īpašniekiem un medniekiem (ne)mūžīgi?

„Privāts zemes īpašnieks ar mednieka biļete un kuram īpašumā ir vismaz 15 hektāru liels meža vai lauksaimniecības zemes gabals konkrētās medību platības vienībā, kurā medības nav aizliegtas, gadījumos, kad šīs medību platību vienības lietotājs ir personu apvienība, ir tiesīgs kļūt par šīs apvienības biedru“, – saskaņā ar Lietuvas Republikas Medību likuma 13. pantu. Bet vai biedrībai ir pienākums pieņemt zemes īpašnieku? Tieši uz šī pamata Zarasu rajona mednieku kluba un zemes īpašnieka konflikts arī notika.

.

„Likumi jāievēro visiem“

Par to ir pārliecināts Kauņas iedzīvotājs Gintars Juškevičs, kurš nesen saskārās ar nepatīkamu situāciju. Viņš iegādājās 20 hektārus Zarasu rajonā. Viņš nolēma izmantot Lietuvas Republikas Medību likuma priekšrocības un saskaņā ar 13. panta 1. punktu pieteicās uzņemšanai vietējā mednieku klubā, kura medību platībā ietilpst Juškeviča kunga iegādātā zeme. Tomēr Dusetu mednieku klubs šo pieteikumu noraidīja.

„Pulciņš darbojas pēc principa – es gribu pieņemt, es negribu pieņemt. Viņi neievēro medību likumus“, – teica G. Juškevičius.

Vīrass sacīja, ka viņš ir jauns mednieks, kuram mednieka apliecība ir tikai dažus gadus. Vaicāts, vai viņš zina, kāpēc klubs viņu nav pieņēmis un vai ir bijuši kādi konflikti, G. Juškevičs apliecināja, ka nekādu konfliktu nav bijis.

Zemes īpašnieks plāno turpināt risināt šo problēmu tiesā. Es varbūt nemedīšu šajā klubā, bet visiem ir jāievēro likums.

Likums nav saistošs

„13 Medību likums nosaka, ka zemes īpašnieku var pieņemt par biedrības biedru, taču tas nav pienākums. Tas nozīmē, ka likums neuzliek par pienākumu to darīt“, – situāciju no savas puses mierīgi paskaidroja Dusetu mednieku kluba vadītājs Šarūnas Ģlys.

„Mēs runājām ar kaunieša advokātu, ka viņa klients nav pieņemts, pamatojoties uz to, ka neviens viņu nepazīst un neviens nav viņu redzējis. Šķiet interesanti, ka cilvēks, kurš nekad nav ne redzēts, ne dzirdēts, nāk un piesakās uz iestāšanos klubā. No cilvēciskā viedokļa raugoties, nešķiet, ka tam tā vajadzētu būt. Bet no likuma puses – viss ir normāli“, – turpināja Š. Gylys.

Viņš piebilda, ka saskaņā ar likumu ir iespējams, ka zemes īpašnieks, kurš nav uzņemts klubā, var noslēgt kādu līgumu, kas ļautu zemes īpašniekam, kurš vēlas, medīt viņam piederošajā zemē. Tomēr klubs nav saņēmis nevienu lūgumu noslēgt šādu līgumu.

„Tas ir dīvaini, ka cilvēks nelūdz tiesības medīt, bet uzreiz vēlas kļūt par biedrības biedru. Ar šādu situāciju vēl nekad neesam saskārušies“, – brīnījās Dusetu mednieku kluba vadītājs.

Konflikti samazinās

„Agrāk šādas situācijas bija diezgan izplatītas. Tagad situācija mainās“, – Lietuvas lauksaimnieku savienības (LŪS) priekšsēdētājs Raimundas Juknevičius komentēja konfliktus starp lauksaimniekiem – zemes īpašniekiem un medniekiem.

„Daudzi lauksaimnieki, kuri ir arī mednieki, vienojas ar grupām un medī savā zemē. Tomēr, ja rodas konflikts, tāpat kā ģimenēs, ir grūti noteikt, kurš ir vainīgs," turpināja Juknevičs.

Juknevičius.

LŪS priekšsēdētāja norādītā galvenā problēma ir tā, ka zvēri pieder valstij, bet tie ganās uz privātām zemēm. Vieniem – medniekiem – valsts dod tiesības regulēt zvēru skaitu, citiem – lauksaimniekiem – zvēri bieži vien nodara lielu kaitējumu. Ne visi lauksaimnieki ir arī mednieki, un, ja lauksaimniekiem tiek nodarīts kaitējums, viņi, protams, vēlas kompensāciju.

„Šie ir diezgan sarežģīti jautājumi, un, ja tie būtu vienkārši, tie, iespējams, jau sen būtu atrisināti. Bet ir pārāk daudz komponentu," sarežģīto situāciju skaidro Juknevičs.

Toties, pēc LŪS priekšsēdētāja domām, abas puses ir iemācījušās atrast kopīgu valodu un to, kā risināt konfliktus. "Iespējams, visi saprot, ka, ja netiks atrasts kompromiss, iejauksies tiesiskais un normatīvais regulējums, kas ne vienmēr būs optimāls," secināja Juknevičs.