Kāpēc pasaules piena nozares līderi šodien vairāk runā par rentabilitāti nekā par ražīgumu?

Piena nozare ilgu laiku darbojās saskaņā ar diezgan vienkāršu loģiku – vairāk piena nozīmē lielākus ienākumus. Tāpēc daudzus gadu desmitus galvenie jautājumi bija saistīti ar ražīgumu: kā iegūt vairāk piena no govs, kā palielināt piena ieguvi no hektāra, kā audzēt lielākas ganāmpulkus un efektīvāk izmantot pieejamos resursus. Tomēr šķiet, ka pasaules piena nozare pamazām maina savas prioritātes.

Šā gada pavasarī konsultāciju uzņēmums „McKinsey & Company publicēja astoto ikgadējo piena nozares vadītāju aptauju „The Dairy Industry’s 2026 Playbook: Protect Margins, Pursue Growth”. Pētījumā piedalījās vairāk nekā divi simti piena nozares vadītāju no Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas, turklāt tika veiktas četrdesmit viena padziļinātas intervijas ar augstākā līmeņa vadītājiem. Pētījuma mērķis bija izprast, kādus galvenos izaicinājumus un iespējas šodien saskata piena nozares līderi.

Rezultāti liek aizdomāties. Lielākā daļa aptaujāto nerunā par nepieciešamību ražot vairāk piena. Daudz biežāk tiek runāts par rentabilitātes saglabāšanu. No pirmā acu uzmetiena tas var šķist kā sīka formulējuma detaļa. Tomēr patiesībā tas liecina par ļoti svarīgu domāšanas maiņu. Kad nozare orientējas uz ražīgumu, galvenais jautājums ir, kā palielināt ražošanas apjomus. Kad nozare orientējas uz rentabilitāti, galvenais jautājums kļūst – kā no katra saražotā piena kilogramma radīt lielāku pievienoto vērtību. Tas nav viens un tas pats.

Lielāks piena daudzums ne vienmēr nozīmē lielākus ienākumus

Pēdējie daži gadi piena nozarē ir bijuši pretrunīgi. Daudzos pasaules reģionos piena ražošana pieauga. Tika veikti ieguldījumi jaunās saimniecībās, modernās tehnoloģijās, produktīvākā ģenētikā un efektīvākās barībā. Tomēr vienlaikus pieauga arī izmaksas. Dārgāka kļuva enerģija, loģistika, celtniecība, aprīkojums un darbaspēks. Daudzās valstīs kļuva stingrākas arī regulatīvās prasības. Tāpēc ievērojama daļa piena nozares uzņēmumu saskārās ar situāciju, kad apgrozījums pieauga, bet rentabilitāte – nē. Tieši šo tendenci atklāja „McKinsey“ pētījums.

Liela daļa aptaujāto vadītāju norādīja, ka viņu galvenā prioritāte tuvākajos gados ir nevis straujāka izaugsme, bet gan peļņas maržas saglabāšana. Citiem vārdiem sakot, nozare sāk saprast, ka svarīgi ir ne tikai tas, cik daudz piena tiek saražots, bet arī tas, cik daudz naudas paliek pēc visu izmaksu segšanas.

Vai ražīguma ēra beidzas?

Noteikti nē. Produktivitāte joprojām ir viens no svarīgākajiem piena saimniecību konkurētspējas faktoriem. Tomēr mainās skatījums uz to, ko vispār saucam par produktivitāti. Vēl pavisam nesen ražīgumu visbiežāk mērīja kilogramos piena uz vienu govi. Šodien arvien biežāk tiek izvērtēta daudz plašāka sistēma.

Cik daudz piena saražo viens darbinieks? Cik izmaksā viena piena kilogramma ražošana? Cik laktāciju govs pavada ganāmpulkā? Cik daudz barības nepieciešams vienam piena kilogramam? Cik daudz laika vadības komanda velta problēmu risināšanai un cik – stratēģiskajai vadībai? Šie jautājumi kļūst ne mazāk svarīgi par piena ieguvi. Būtībā produktivitāti arvien biežāk saprot kā spēju efektīvi pārvaldīt visu sistēmu, nevis tikai maksimāli palielināt vienu rādītāju.

Olbaltumvielas – jaunais izaugsmes dzinējspēks

Pētījums atklāja vēl vienu interesantu tendenci. Jautājot nozares vadītājiem, kāda patērētāju tendence šodien visvairāk ietekmē piena tirgu, visbiežāk tika minētas ne ilgtspējība, ne augu izcelsmes produkti, ne dzīvnieku labturība. Pirmajā vietā ierindojās olbaltumvielas. Visā pasaulē pieaug pieprasījums pēc produktiem ar augstu olbaltumvielu saturu. Patērētāji arvien biežāk meklē pārtikas produktus, kas palīdzētu ilgāk saglabāt sāta sajūtu, uzturēt fizisko aktivitāti vai veselīgu novecošanos.

Tāpēc piena nozare arvien vairāk investē produktos, kuros galvenais kļūst nevis piena daudzums, bet gan tā sastāvs un radītā vērtība. Tas ir svarīgs signāls arī piena ražotājiem. Nākotnē konkurences priekšrocības var noteikt ne tikai ražošanas apjoms, bet arī spēja pielāgoties mainīgajām tirgus vajadzībām.

Tehnoloģijas, kas palīdz gūt peļņu

McKinsey pētījumā liela uzmanība tiek pievērsta arī mākslīgajam intelektam. Tomēr interesanti ir tas, ka lielākā daļa nozares līderu uz mākslīgo intelektu raugās nevis kā uz modernu tehnoloģiju, bet gan kā uz līdzekli, kas palīdz pieņemt labākus lēmumus. Šodien fermās un pārstrādes uzņēmumos tiek savākti milzīgi datu apjomi. Tomēr vien datu vākšana vēl nerada vērtību.

Vērtība rodas tad, kad dati palīdz ātrāk pamanīt problēmu, precīzāk prognozēt rezultātus vai pieņemt ekonomiski izdevīgāku lēmumu. Tāpēc tehnoloģiju ieviešanas panākumus arvien biežāk nosaka nevis iekārtu daudzums, bet gan spēja tās izmantot, lai palielinātu rentabilitāti.

Ko tas nozīmē Lietuvas piena saimniecībām?

Lietuvas piena nozarē bieži tiek apspriestas piena cena, ražošanas pašizmaksa vai investīciju nepieciešamība. Tās ir svarīgas tēmas. Tomēr pasaules tendences liecina, ka nākotnē ar tām vien var nebūt pietiekami. Pasaules piena nozares līderi šodien arvien biežāk jautā nevis „kā saražot vairāk piena?”, bet gan „kā saglabāt lielāku vērtību no katra saražotā piena kilogramma?”.

Šī atšķirība var šķist neliela, taču tieši tā maina investīciju lēmumus, selekcijas stratēģijas, tehnoloģiju izvēli un visas saimniecības pārvaldības filozofiju. Varbūt tieši tāpēc šodien svarīgākais jautājums piena nozarē vairs nav tas, cik daudz piena mēs saražosim rīt. Svarīgākais jautājums kļūst – cik lielu vērtību mēs spēsim radīt no tā piena, ko jau ražojam.