Kāpēc Saūda Arābijas miljoni Igaunijas piena nozarē ir laba ziņa arī Lietuvas piena ražotājiem?

Bankrotējušā Igaunijas piena pārstrādes uzņēmuma „E-Piim Tootmine“ Paidē un Põltsamas esošo rūpnīcu izsolē tika piedāvāti 135,25 miljoni eiro. Lai gan darījuma galīgā noslēgšana vēl ir atkarīga no procedūrām, tirgū šo piedāvājumu saista ar Saūda Arābijas mazumtirdzniecības grupu „BinDawood Holding“. Vēl svarīgāk Lietuvas piena nozarei ir tas, ka tajā pašā laikā „BinDawood“ vadītāji Viļņā apsprieda iespējamos investīcijas mūsu valsts piena pārstrādē – sākot no jaunas rūpnīcas līdz jau esošo ražošanas jaudu iegādei.

Tas varētu būt kas vairāk nekā vienkārši vēl viena ārvalstu investora ienākšana Baltijas valstīs. Ja „BinDawood“ plāni Lietuvā īstenotos, piena tirgū ienāktu kapitāls, kam ir ne tikai līdzekļi rūpnīcas iegādei vai būvniecībai, bet arī savs mazumtirdzniecības tīkls Saūda Arābijā. Citiem vārdiem sakot, investors varētu kontrolēt ievērojami lielāku ķēdes daļu — sākot no ražošanas Eiropā līdz produkta pārdošanai Tuvajos Austrumos.

„E-Piim“ vēsture šajā ziņā ir īpaši uzskatāma. Jūnijā uzsāktais bankrotējušā uzņēmuma aktīvu pārdošanas process tika sadalīts divos galvenajos objektos: Paides un Põltsamas rūpnīcām tika noteikta sākotnējā cena 80 miljonu eiro apmērā, bet Järva-Jaani rūpnīcai — 8 miljoni eiro. 14. augustā kļuva skaidrs, ka par Paidē un Põltsamas aktīviem piedāvāts 135,25 miljoni eiro. Tas ir par 55,25 miljoniem eiro jeb 69 % vairāk nekā sākotnējā cena. Tomēr ir svarīgi uzsvērt: šis ir izsolē iesniegtais uzvarošais piedāvājums, nevis galīgi noslēgta darījuma vērtība.

Šī summa ir iespaidīga ne tikai tās apmēra dēļ. „E-Piim“ bankrots tika pasludināts 2026. gada martā, taču kreditori nolēma turpināt ražošanu, jo darbojošās rūpnīcas labāk saglabā aktīvu vērtību. Bankrota periodā ražotnes darbojās ar līdz 30 % jaudu, bet Põltsamas iepakošanas nodaļa – ar pilnu jaudu. Uzņēmums arī savlaicīgi norēķinājās ar piena ražotājiem un citiem partneriem. Tas nozīmē, ka potenciālais pircējs iegūst ne tikai ēkas un tehnoloģisko aprīkojumu, bet arī saglabājušos ražošanas komandu, darbojošos procesus un piena piegādes ķēdi.

Tieši ražošanas apjoms ir viens no svarīgākajiem šī darījuma aspektiem. Jaunā „Paidės“ siera rūpnīca spēj pārstrādāt līdz 1 200 tonnām svaiga piena dienā. Teorētiski, ja tā visu gadu darbotos ar maksimālo jaudu, tas veidotu apmēram 438 tūkstošus tonnu piena gadā. Tomēr šo skaitli nevajadzētu sajaukt ar faktisko pārstrādes apjomu – reālā rūpnīcas noslodze bankrota periodā bija ievērojami mazāka.

Tomēr pat teorētiskais 438 tūkstošu tonnu apjoms ļauj saprast, kāpēc šāda rūpnīca var būt stratēģiski interesanta starptautiskam investoram. 2025. gadā vairāk nekā 90 % „E-Piim“ produkcijas tika eksportēta, un uzņēmumā strādāja apmēram 180 cilvēku. Tā nav tikai Igaunijas iekšzemes tirgum paredzēta piena rūpnīca — tā ir ražošanas bāze, kas izveidota starptautiskajai tirdzniecībai.

Vēl viens svarīgs skaitlis atklāj „E-Piim“ piegāžu apjomu. Izsoles dokumentos liecina, ka 2025. gadā vidējais piena pieņemšanas apjoms sasniedza aptuveni 700 tonnu dienā, un izejvielu iepirka no Igaunijas un Latvijas lauksaimniekiem. Tas nozīmē, ka pat ievērojami mazāka ražotnes noslodze nekā maksimālā liecināja par ievērojamu pieprasījumu Baltijas piena tirgū.

Tomēr svarīgākais jautājums Lietuvas lauksaimniekiem nav tas, par kādu summu tika nopirkta Igaunijas rūpnīca. Svarīgākais – ko jaunais investors plāno darīt Lietuvā.

Un šeit rodas potenciāli ļoti interesants scenārijs. 13. augustā „BinDawood Holding“ vadītājs Ahmads BinDawoods Lietuvā teica, ka uzņēmums apsver vairākas iespējas: būvēt savu rūpnīcu, izmantot jau esošo Lietuvas infrastruktūru vai iegādāties pārtikas produktus no Lietuvas uzņēmumiem. Lauksaimniecības ministrs Kęstutis Mažeika apstiprināja, ka investoru īpaši interesē piena nozare un tiek apsvērta iespēja iegādāties visus esošos piena pārstrādes jaudus vai to daļu.

Būtībā tas ir trīs atšķirīgi scenāriji, kuru ietekme uz Lietuvas piena saimniecībām būtu atšķirīga.

Ja „BinDawood“ Lietuvā uzceltu jaunu liela apjoma piena rūpnīcu, radītos papildu pieprasījums pēc svaigpiena. Ņemot vērā ierobežoto piedāvājumu, jauns pircējs potenciāli pastiprinātu pārstrādātāju konkurenci par pienu un uzlabotu lauksaimnieku sarunu pozīciju.

Ja tiktu iegādātas jau esoša pārstrādes jauda, situācija būtu citāda. Šādā gadījumā jauna īpašnieka parādīšanās pati par sevi neradītu papildu pieprasījumu pēc piena – tirgū būtiski mainītos kapitāla un uzņēmējdarbības stratēģijas kontrole.

Trešais scenārijs – Lietuvas uzņēmumu ražotās produkcijas eksports uz Saūda Arābiju. Šādā gadījumā ietekme uz lauksaimniekiem būtu vēl netiešākāka, jo investors pirktu jau pārstrādātu produktu, nevis obligāti palielinātu svaigpiena iepirkumu.

Tāpēc būtu pārāk drosmīgi apgalvot, ka „BinDawood“ ienākšana Lietuvā automātiski nozīmē augstākas piena iepirkuma cenas. Tomēr tikpat kļūdaini būtu arī novērtēt par zemu šādas investīcijas potenciālu. Ja Saūda Arābijas koncerns patiešām uzceltu jaunu rūpnīcu un tai būtu nepieciešams ievērojams daudzums Lietuvas piena, tas varētu kļūt par jaunu konkurences faktoru tirgū.

Šajā kontekstā Lietuvas lauksaimniekiem rodas arī praktisks jautājums. Ja tirgū parādītos jauns liels pircējs, ilgtermiņa piena piegādes līgumi, kas šodien nodrošina saimniecībām stabilitāti, rīt varētu kļūt mazāk pievilcīgi, ja jaunais tirgus dalībnieks piedāvātu konkurētspējīgākus nosacījumus. Tāpēc lauksaimniekiem ir vērts sekot ne tikai publiski paziņotajai investīciju summai, bet arī tam, kāda apjoma izejvielu bāzi plāno jaunais investors, kur atrastos rūpnīca, kad tā varētu sākt darboties un kādu produktu ražošanai tiktu izmantots piens.

„BinDawood“ gadījumā īpaši svarīgs ir vēl viens aspekts — tas nav finanšu investors, kurš vienkārši nopērk rūpnīcu un pēc tam meklē, kam pārdot produkciju. Uzņēmums ir viens no lielākajiem Saūda Arābijas mazumtirdzniecības koncerniem. 2025. gada beigās tam piederēja 103 veikali, un koncernā strādāja vairāk nekā 13 tūkstoši cilvēku. Lietuvas valdība paziņo, ka potenciālā investīcija piena pārstrādē varētu būt saistīta ar produkcijas piegādi Saūda Arābijas tirgum.

Tas varētu būt būtiska investīcijas loģikas daļa. Lietuvā ražotais siers vai citi piena produkti ne vienmēr būtu jāpārdod Lietuvas tirgū. Tie varētu nonākt Saūda Arābijā, izmantojot investora rīcībā esošos mazumtirdzniecības kanālus. Šādā gadījumā Lietuvas piens nebūtu galaprodukts vietējam patērētājam, bet gan izejviela starptautiskajai piegādes ķēdei.

„E-Piim“ darījums Igaunijā padara šo stratēģiju vēl interesantāku. Ja „BinDawood“ patiešām kļūs par rūpnīcu īpašnieku, uzņēmums iegūs darbojošos ražošanas bāzi ES, kas spēj pārstrādāt līdz 1 200 tonnām piena dienā, kā arī piekļuvi Baltijas reģiona izejvielām. Tas potenciāli ļauj Saūda Arābijas mazumtirdzniecības grupai ne tikai importēt Eiropas piena produktus, bet arī pašai kontrolēt daļu no to ražošanas.

Tomēr „E-Piim“ vēsturē ir arī svarīga mācība Lietuvas piena nozarei. Ar vien modernu rūpnīcu nepietiek. Paides rūpnīca tika uzcelta ar lielām investīciju cerībām, taču uzņēmums galu galā saskārās ar finansiālām grūtībām un bankrotu. Jau pirms bankrota publiski tika runāts par vairāk nekā 100 miljonu eiro saistībām pret bankām.

Tāpēc jauna investora panākumus noteiks ne tikai tas, cik daudz viņš samaksājis par rūpnīcu. Svarīgākie būs trīs faktori: cik daudz piena reāli varēs savākt, kādas būs ražošanas izmaksas un par kādu cenu izdosies pārdot produkciju starptautiskajos tirgos.

Lietuvai šī situācija vienlaikus ir gan iespēja, gan pārbaudījums. Iespēja – piesaistīt jaunu kapitālu nozarei, kurai nepieciešamas investīcijas, modernizācija un lielāka eksporta vērtība. Pārbaudījums – vai Lietuva spēs investoriem piedāvāt ne tikai rūpnīcas atrašanās vietu, bet arī pietiekamu piena izejvielu bāzi, konkurētspējīgu enerģētiku, loģistiku, darbiniekus un stabilu uzņēmējdarbības vidi.

Savukārt Lietuvas piena ražotājiem svarīgākais jautājums pagaidām paliek atklāts: vai „BinDawood“ ienākšana radīs jaunu svaigpiena pircēju vai tikai jaunu kapitāla īpašnieku jau esošajam pārstrādes uzņēmumam?

No atbildes uz šo jautājumu būs atkarīgs arī tas, vai Saūda Arābijas investīcija kļūs par reālu konkurences stimulu pie Lietuvas lauksaimnieku saimniecību vārtiem. Ja tiks uzbūvēta jauna rūpnīca, kurai būs nepieciešami simtiem tūkstošu tonnu piena, pārstrādātāju konkurence par izejvielu var pastiprināties. Ja tiks iegādāts jau darbojošs uzņēmums, ietekme būs pavisam citāda. Ja „BinDawood“ apmierināsies ar Lietuvas ražotāju produkcijas iepirkšanu, lielākais ieguvums var būt nevis piena iepirkuma cena, bet gan eksporta tirgu paplašināšana.

Tātad šodien vēl ir pārāk agri paziņot, ka Saūda Arābijas kapitāls jau paaugstina Lietuvas piena cenu. Tomēr jau tagad var teikt kaut ko daudz svarīgāku: Baltijas piena tirgus ir kļuvis pietiekami interesants starptautiskajam kapitālam, lai par vienu no modernākajiem piena ražošanas kompleksi reģionā tiktu piedāvāti 135,25 miljoni eiro, un tā pircējs tajā pašā laikā meklētu citas investīcijas Lietuvā. Ja tā notiks, Lietuvas piena nozarē var parādīties jauns dalībnieks, kuram būs ne tikai kapitāls, bet arī savs pārdošanas kanāls vienā no bagātākajiem Tuvajos Austrumos tirgiem. Un tad patiesa konkurence sāksies nevis starp rūpnīcām, bet gan par to, kam piederēs piens.