Ne lielākā, bet ienesīgākā: kāda izmēra govs šodien gūst panākumus piena saimniecībā?

Ilgu laiku piena lopkopībā valdīja diezgan vienkārša loģika – jo lielāka govs, jo vairāk piena, tātad, jo labāks rezultāts saimniecībai. Lielu ķermeņa uzbūvi saistīja ar ražīgumu, progresu un spēcīgu ģenētiku. Tomēr šodien arvien vairāk datu liecina, ka vienīgi lielums vairs nav galvenais panākumu rādītājs.

Mūsdienu piena lopkopībā vissvarīgākais nav tas, cik daudz govs sver, bet gan tas, cik lielu vērtību tā rada, ņemot vērā savu lielumu. Citiem vārdiem sakot, uzvar nevis lielākā, bet gan visefektīvākā govs. Tieši šādu secinājumu ļauj izdarīt jaunākā starptautisko pētījumu analīze par optimālo slaucamās govs lielumu. Novērtējot ražīgumu, barības izmaksas, veselību, tehnoloģisko piemērotību un rentabilitāti visā dzīves ciklā, lielākajā daļā saimniecību racionālākais izvēles variants parasti ir vidēja lieluma, labi sabalansēta govs.

Kāpēc lielāka govs ne vienmēr nozīmē lielāku peļņu

No pirmā acu uzmetiena lielāka govs šķiet pievilcīga. Bieži vien tā var saražot vairāk piena kilogramu, īpaši pirmajās laktācijās. Tomēr saimniecībai svarīgs ir ne tikai piena sniegums.

Katrs papildu ķermeņa kilograms nozīmē arī papildu izmaksas. Lielākai govij ir nepieciešams vairāk barības, lai uzturētu organismu, vairāk vietas kūtī, platākas guļvietas, plašāki gaiteņi un lielāks komforts. Tā jutīgāk reaģē uz barošanas kļūdām, grīdas kvalitāti, nagu problēmām vai pārblīvētību kūtī. Tāpēc praksē bieži novērojamu situāciju: govs ir lielāka, piena ir vairāk, bet galīgais finanšu rezultāts – nav labāks.

Kur visbiežāk ir optimums

Pētījumā apkopotie dati liecina, ka lielākajā daļā intensīvo Holšteinas šķirnes sistēmu ekonomiskais optimums visbiežāk ir ap 600–700 kg pieaugušas govs dzīvsvara. Daudzās saimniecībās īpaši racionālā zona ir apmēram 650–700 kg. Šāda govs saglabā augstu ražošanas potenciālu, taču tās uzturēšanas izmaksas parasti joprojām ir pārvaldāmas.

Kad ganāmpulks mērķtiecīgi pārsniedz aptuveni 750 kg robežu, bieži sāk parādīties papildu izmaksas: vairāk barības, vairāk vietas, lielāka slodze uz nagiem, lielāks izbrāķēšanas risks, lielāka jutība pret pārvaldības kļūdām. Tas nenozīmē, ka katra liela govs ir slikta. Tas nozīmē, ka lielumam ir jāattaisnojas ekonomiski, un tas ne vienmēr notiek.

Šodien tiek vērtēta nevis lielums, bet gan efektivitāte

Mūsdienīgā piena lopkopības saimniecība arvien biežāk pievērš uzmanību nevis absolūtajiem, bet relatīvajiem rādītājiem.

Svarīgi:

• cik daudz tauku un olbaltumvielu ražo govs;
• cik daudz barības tā patērē;
• cik ilgi govs paliek ganāmpulkā;
• cik viegli tā apaugļojas;
• cik labi tā pārvietojas;
• cik labi tā pielāgojas slaukšanas sistēmai;
• cik daudz problēmu tā rada ikdienas pārvaldībā.

Tāpēc arī pasaules selekcijas indeksi arvien lielāku uzmanību pievērš barības efektivitātei, veselībai, ilgmūžībai, auglībai un funkcionālajam līdzsvaram, nevis tikai ķermeņa uzbūvei.

Kūts bieži vien izsaka vairāk nekā ģenētika

Jautājums par govs izmēru ļoti bieži atrisinās nevis katalogā, bet gan kūtī. Ja ganāmpulks aug ātrāk nekā infrastruktūra, problēmas rodas ātri. Guļvietas kļūst pārāk šauras, govis guļ šķībi, vairāk stāv kājās, sliktāk atpūšas. Ejas kļūst šaurākas. Robotu plūsma palēninās. Tajā pašā platībā ietilpst mazāk lopu.

Ne viena saimniecība to izjuta, kad ģenētiskais progress bija straujāks nekā ēkas iespējas. Tāpēc rentabilitāti šodien vērtē ne tikai pēc ienākumiem no vienas govs, bet arī pēc ienākumiem no vienas vietas kūtī.

Ko tas nozīmē Lietuvas saimniecībām

Lietuvas saimniecības ir ļoti atšķirīgas. Dažas strādā modernās fermās, citas apsaimnieko rekonstruētas vai vecākas ēkas. Dažām ir roboti, citas paļaujas uz tradicionālo slaukšanu. Tāpēc vienots risinājums visiem neder. Saimniecībām, kuru infrastruktūra ir jutīgāka, bieži vien racionālāka ir vidēja lieluma govs, kas viegli iekļaujas sistēmā un neprasa dārgus kompromisus.

Jaunās, labi projektētās saimniecībās var veiksmīgi turēt arī lielākas govis, ja vien tiek nodrošināts augsts barošanas līmenis, labs komforts, reprodukcija un veselība. Svarīgākais – nevis audzēt pēc iespējas lielāku govi, bet tādu, kas nes peļņu tieši jūsu saimniecībai.

5 praktiski secinājumi lauksaimniekam

• Selekcijas mērķi ir vērts formulēt nevis pēc auguma vai ķermeņa dziļuma, bet gan pēc tauku satura, olbaltumvielu satura, auglības, ilgmūžības un barības izmantošanas efektivitātes.
• Ja ganāmpulks katru gadu palielinās, ir vērts no jauna izvērtēt guļvietas, ejas, robotu noslogojumu un kopējo kūtī piemērotību.
• Vērts uzraudzīt ne tikai piena kilogramu skaitu, bet arī tauku un olbaltumvielu daudzumu uz vienu ķermeņa kilogramu.
• Robotizētās saimniecībās kustīga, funkcionāla un viegli slaucama govs bieži vien ir vērtīgāka nekā ļoti liela, bet sistēmā lēnāka govs.
• Lielākais progress saimniecībā bieži vien rodas ne no lielākas govs, bet gan no labāka līdzsvara.

Nobeigumā

Piena lopkopība pamazām atsakās no vecā mīta, ka lielāks vienmēr nozīmē labāks. Nākotnes ienesīgā govs daudzos gadījumos nebūs pati lielākā ganāmpulkā, bet gan tā, kas stabili ražo, ilgāk iztur, patērē mazāk resursu un labāk pielāgojas saimniecības sistēmai. Šodien uzvar nevis lielākā govs. Uzvar tā, kas nodrošina visstabilāko peļņu.