Vai PVB slēpj informāciju no sabiedrības un slēpj lielo uzņēmumu intereses?

„Vēlamies precizēt, ka saskaņā ar Eiropas vispārpieņemto praksi un datu aizsardzības tiesību aktiem mēs vairs nepublicējam datus par nedrošu produktu daudzumu konkrētos uzņēmumos. Šāds lēmums tika pieņemts saskaņā ar Eiropā vispārpieņemto praksi un datu aizsardzības prasībām, kā arī tāpēc, ka šāda informācija var tikt uzskatīta par komerciāli sensitīvu vai konfidenciālu““, - šāda ir Valsts pārtikas un veterinārā dienesta preses pārstāvju atbilde uz lūgumu precizēt ar salmonellu inficētās gaļas daudzumu, kas laists tirgū konkrētā uzņēmumā. VMVT jaunā nostāja radīja vēl vienu jautājumu – – kura tiesības dienests aizsargā?

Likuma slēpšana

„Jaunajā, automatizētajā RASFF sistēmā VMVT nepublicē atsaukto vai izplatīto nedrošo produktu daudzumus, jo saskaņā ar valsts un ES tiesību aktiem tā nav obligāti sniedzama informācija“, – pēkšņo nostājas maiņu skaidro iestādes pārstāvji, kuri arī piebilst, ka izplatīto nedrošo produktu atsaukšana ir ilgstošs, mainīgs process, kura rezultātā var rasties neprecīzi un sabiedrību maldinoši dati.

Piedāvājot šo paziņojumu, PVD atsaucas uz Regulas (EK) Nr. 178/2002 "Sabiedrības informēšana" 10. pantu un Eiropas Savienības dalībvalstu praksi

.

„Daudzumiem nav tiešas ietekmes uz patērētāju lēmumu pieņemšanu un uzvedību“, – norāda PVD. Bet vai uzticība uzņēmumam patiešām būs tāda pati, ja tas tirgū laistu 5, 500 vai 5 000 kg salmonellas inficētas gaļas...?

?

Noteikums neaizliedz publicēt to, ko VMVT nevēlas publicēt

„Agrobite“ ir izpētījusi iepriekš minētās Regulas (EK) Nr. 178/2002 10. pantu, kas ir aizsegs, aiz kura cenšas paslēpties VMVT

.

Jā skaidri noteikts, ka valsts iestādēm ir pienākums norādīt „visu pārtiku un barību vai pārtikas vai barības veidu“, ja „pārtika vai barība var radīt risku cilvēku vai dzīvnieku veselībai, ņemot vērā riska pamatotību un lielumu“.

Tātad šajā gadījumā vietējai kompetentai iestādei ir jāizlemj, vai risks ir pamatots un vai risks cilvēku veselībai ir reāls. Turklāt ir skaidrs, ka regula neaizliedz publiskot piesārņoto produktu daudzumus sabiedrībai.

.

Tas ir teikts regulas 10. pantā („Sabiedrības informēšana“): „Neierobežojot Kopienas un valstu tiesību aktos piemērojamos noteikumus par piekļuvi dokumentiem, ja ir nopietns pamats aizdomām, ka pārtika vai barība var radīt risku cilvēku vai dzīvnieku veselībai, un ņemot vērā riska pamatotību un apmēru, valsts iestādes veic attiecīgus pasākumus, lai informētu sabiedrību par veselības apdraudējuma veidu, un norāda jebkuru pārtiku vai barību vai pārtikas vai barības veidu, pārtikas vai barības radīto risku, ar to saistīto risku un veiktos vai plānotos pasākumus, lai novērstu, samazinātu vai izvairītos no riska“.

Ir skaidrs, ka HVO interpretē regulu sev izdevīgā veidā, lai gan tajā nekur nav norādīts, ka piesārņoto produktu daudzumu (ja tie rada risku cilvēku veselībai) publiskošana būtu valsts iestāžu pārkāpums

.

Neskaidra sankciju sistēma

Lietuvas lielākie gaļas pārstrādes uzņēmumi – AB „Vilniaus paukštynas“, UAB „Biovela-Utenos mėsa“, UAB „Krekenavos agrofirma“, UAB „Krekenavos agrofirma“ u.c. bieži nonāk starp VMVT RASFF publicētajiem paziņojumiem par nedrošiem pārtikas produktiem. „Maxima“, „Iki“, „Rimi“, „Norfa“.

Toties citā sarakstā, kurā apkopoti lēmumi par pārtikas aprites tiesību aktu pārkāpumiem un informācija par apturētajiem uzņēmumiem, dominē pavisam citi nosaukumi – daudz mazāki, individuāli uzņēmumi. Kāpēc?

?

„Lēmums par darbības ierobežošanu tiek pieņemts, pamatojoties uz Valsts pārtikas un veterinārā dienesta direktora rīkojumu „Par Valsts pārtikas un veterinārā dienesta lēmumu par administratīvo pasākumu piemērošanu pieņemšanas kārtības apraksta apstiprināšanu&"; – norāda VMVT pārstāvji un precizē: „Lēmumi tiek pieņemti, ņemot vērā katra gadījuma individuālos apstākļus un veicamās darbības riska kontrolei. Pārkāpumu skaits pats par sevi nav nosacījums darbības ierobežošanai.

Neērtā patiesība

„VMVT nodrošina, ka tiek ievēroti augstākie pārtikas nekaitīguma un dzīvnieku labturības standarti“, –, – tā iestāde sevi prezentē sociālajos plašsaziņas līdzekļos. Bet vai tā patiešām ievēro šo principu?

Saskaņā ar VMVT sniegtajām atbildēm rodas iespaids, ka organizācija ir atteikusies pārskatīt piesārņoto produktu daudzumus ne tikai tāpēc, ka iepriekš to nav liedzuši darīt tiesību akti, bet, iespējams, arī tāpēc, ka publiskotā informācija pēkšņi ir kļuvusi komerciāli sensitīva vai citādi komerciāli neizdevīga.

Ne mazāk apšaubāmi ir arī noteikumi, kas ierobežo uzņēmumu darbību. Šķiet, ka lielie uzņēmumi, kuru ražojumi un līdz ar to dažkārt arī piesārņoti produkti sasniedz daudz vairāk patērētāju nekā mazie individuālie uzņēmumi, izvairās no bargākām sankcijām. Tomēr precīzu tirgū laistās inficētās gaļas daudzumu HVO tagad paturēs slepenībā.

.