Ignalinas apgabalā lāči var uzbrukt suņiem un lauksaimniecības dzīvniekiem

Ignalinas rajonā, tāpat kā citos Lietuvas austrumu reģionos, arvien biežāk tiek novēroti lāči. Cilvēki ir pieraduši šos zvērus redzēt ne tikai mežos un uz ceļiem (Kazitišķu apkaimē), bet arī viensētu tuvumā (Pivorai, Čebatoriai). Visa mēneša garumā telpā neklīst stāsti par āra videokamerās vai pat telefonos iemūžinātiem lāčiem.

Pēdējais gadījums – lāča dienas vizīte Ceikiniai (Čebatoru ciemats) apkārtnē. Saimniekiem izdevās nofilmēt, kā nelūgtais apmeklētājs stumdās bariņā. Papildus daudziem labi zināmajiem draudiem bišu stropiem un vistām, ar kuriem ir saskārušies daudzi cilvēki, rodas aizvien vairāk jautājumu: vai lācis var uzbrukt sunim, aitai vai pat govij? Atbilde ir "jā".

Šķi – pirmie mērķi?

Ja kaķis tuvojas lauku mājai, par pirmo uzmanības objektu kļūst riestošs suns. Ja suns ir piesiets – nespēj aizbēgt, tas kļūst par vieglu mērķi, ja ir agresīvs – lācis to var uztvert kā draudus un aizstāvēties, ziņkārīgs un tuvojas – īpaši bīstamā situācijā. Ir bijuši gadījumi, kad lāči ir nogalinājuši sargsuņus, kas sargāja bites vai ganības.

Aitas, kazas – kā dabiskais medījums

Šie dzīvnieki nespēj sevi aizstāvēt, un to nožogojumi bieži vien ir vienkārši. Lāči nosaka mājlopus pēc smaržas, un, ja tie atrod vāju žogu –, tie to ļoti ātri iznīcina. Īpaši bīstami tas ir naktīs, kad cilvēku nav tuvumā.  Igaunijā un Latvijā lāči ir oficiāli reģistrēti kā lopu pļaušanas gadījumi un publiski atzīti – tas vairs nav retums.

Govis un teļi – retāki, bet potenciāli mērķi

Nobriedusi govs – liels un spēcīgs dzīvnieks. Lāči no tām izvairās. Bet teļi, vājas govis vai vientuļas govis, kas palikušas bez cilvēkiem tuvumā, – ir apdraudētas.

Katrā valstī (Skandināvijā, ASV) ir zināmi gadījumi, kad lāči uzbrūk liellopiem, īpaši, ja iepriekšējie mēģinājumi ir bijuši veiksmīgi

.

Kā pasargāt mājlopus no lāčiem?

• Navietot mājlopus kūtī uz nakti, īpaši aitas, teļus, kazas.
• Izmantojiet elektrisko ganu – īpaši ap stropiem vai jutīgām ganībām.
• Izsargājiet teritoriju – videokameras vai kustību sensori palīdz saprast, kas notiek naktī.
• Nepieķeriet suni tuvu mežam vai vienatnē – labāk turiet to saimnieka vai pagalma tuvumā.
.
• Navāc priekšmetus ar smaržām – ēdiena atliekas, atkritumi var pievilināt lāčus.

Lāči nerīkojas ļaunprātīgi

Vis tomēr ir svarīgi saprast, ka lāči uzbrūk, kad redz vieglu piekļuvi barībai vai jūtas apdraudēti. Tiklīdz tas ir ieguvis savu upuri, ļoti iespējams, ka tas atgriezīsies. Tāpēc vissvarīgākā aizsardzība ir profilakse un sabiedrības modrība.

Ja pamanāt lāča nodarītos postījumus – noteikti sazinieties ar Vides aizsardzības departamentu. Tās ekspertiem jānovērtē situācija un, ja nepieciešams, jāpiemēro aizsardzības vai atbaidīšanas pasākumi.

Vilks un/vai lācis

Ignalinas novada lauksaimnieki, kuri tur mājlopus, bieži prāto, kā pasargāt sevi no vilkiem, kuru nodarītie postījumi pēdējos gados ir bijuši izmērā neapskaužami. Daži ir atraduši labu veidu, kā to izdarīt, žogus vai žogu daļas (stabus) iestiepjot ar speciālu smērvielu, kas pagatavota no lāču ekskrementiem (urīna). Tas, protams, rada jautājumu – vai vilki atkāpsies no Ignalinas, ja teritorijā būs apmetušies lāči?

?

Gan vilki, gan lāči ir plēsēji, taču to dzīvesveids atšķiras. Vilki medī ganāmpulkos, bet lāči medī vienatnē, parasti izvēloties vieglu laupījumu: mazuļus, lūšus, medu vai pat mājlopus. Taču abas sugas izvairās no tiešiem konfliktiem.

Abām sugām ir viena kopīga iezīme.

Ja dažās valstīs, piemēram, Jeloustounā ASV un Somijā, ir novērots, ka, parādoties lācim, vilki atkāpjas – tie neuzbrūk savam upurim un nemeklē konfrontāciju. Lācis ir spēcīgāks, lielāks un bīstamāks. Pat lāča smarža var to aizbiedēt.

Bet vai tas ir risinājums?

Dabai ir sava loģika. Ja apgabalā ir daudz medījuma – stirnas, zaķi, mājlopi un maz cilvēku, vilki var tikai uz laiku aiziet un pēc tam atgriezties. Viņi vienkārši pielāgojas – izvēlas citu laiku, taku vai ganības.

Tātad vilki apgabalā nepazudīs tikai lāču dēļ. Mums vienkārši būs vairāk draudu. Lāča parādīšanās var tikai samazināt vilku aktivitāti konkrētās teritorijās, vismaz uz kādu laiku. Tas var būt īss pārtraukums no vilku uzbrukumiem – kā pauze dabas elpošanā.

Kas jādara, ja lācis uzbrūk jūsu sunim vai citiem dzīvniekiem?

• Nepietuvojieties lācim. Visbīstamākā kļūda – ir mēģināt glābt dzīvnieku, uzbrūkot tieši lācim. Tas var izprovocēt to uzbrukt jums.
• Mēģiniet radīt troksni, lai to aizbiedētu – bet tikai no droša attāluma.
• Var izmantot spēcīgas gaismas, automašīnas skaņas signālus, svilpes, metāla priekšmetus (katlu, spaini)
.
• Ja iespējams – atlaidiet suni no ķēdes.
• Brīvā kustībā tas var aizbēgt. Ja viņš ir piesiets, viņš kļūst bezpalīdzīgs.
.
• Zvaniet 112 vai Vides aizsardzības departamentam.
• Ja lācis atgriežas vairākas reizes, ir svarīgi to fiksēt un informēt iestādes.
• Tālāk parūpējieties par suņa vai dzīvnieku psiholoģisko un fizisko stāvokli.
• Piedzīvotajam stresam var būt sekas – veterinārārsts palīdzēs novērtēt ievainojumus vai uzvedības izmaiņas.

Par spriedumu, cieņu un to, ko var slēpt meža klusums

Ignalinas rajons – vieta, kur mežs vienmēr ir bijis tuvu: ne tikai kā ainava, bet arī kā dzīva, elpojoša pasaule. Taču pēdējos gados pat pati daba sūta zīmes, ka situācija mainās. Vilki, lāči, iznīcināti bišu stropi un lauku sētās izkautas aitas – tā nav nejaušība. Tās ir sekas.

Mēs, cilvēki, tagad bieži aizmirstam, ka, mainot ainavu, mēs izcērtam ne tikai kokus, bet arī saikni starp dzīvniekiem, to teritorijām un izdzīvošanas iespējām. Lietuvā mežu statistika joprojām vēsta, ka mežu skaits nemazinās, bet patiesībā ik dienu tiek izcirsts nobriedušu mežu korpuss, un izcirtumi tiek apzīmēti kā "meži", lai gan patiesībā no nobriedušiem mežiem ir tikai 100 vai 120 gadus vecas drupas. Lielākā daļa Lietuvas mežu mūsdienās ir jaunaudzes, kuru vecums ir tikai 40 vai 50 gadi.

Tātad vai ir brīnums, ka lācis pamet mežu? Ka vilkam vairs nav kur iet?

Tāpēc šodien lauksaimniekam, biškopis vai cilvēks, kas dzīvo meža malā, ir jābūt ne tikai modram, bet arī dziļi apzinīgam. Jāsaprot, ka dabas „problēmas“ bieži vien nerada zvērs, bet gan mūsu pašu rīcība. Un ka tikai cieņa, nevis bailes, nevis dusmas, bet gan cieņa pret dzīvnieku, mežu, patiesību var saglabāt šo zemi dzīvu.

Ja vēlamies, lai bērni nākotnē ne tikai zinātu, kas ir lācis vai dzegužkurvis, bet arī spētu sastapt kādu no tiem grāmatā vai zoodārzā, mums visiem būs jāatceras, ka mežs nav skaitlis, bet gan dzīva pasaule. Un tas vēro mūs, tāpat kā mēs vērojam to.