Aukses un Žilvina Jankūnu saimniecība, kurā audzē zemenes, dārzeņus un zemeņu stādus, atrodas Pumpenēnos, Kovo 11-osios ielā, precīzāk - pie šosejas „Via Baltica“.

Saimniecības siltumnīcā, kuras platība ir aptuveni divi hektāri zemes, Žilvins jau ir novācis pirmos gurķus sev un draugiem. 

Aukse pārdod pēdējos savu gurķu un tomātu stādus Panevēžas tirgū, zvanot jau krietni pirms pusdienlaika, lai pateiktu, ka tie ir izpārdoti un vēl jānogādā. 

Tātad ir darba laiks Jankūnu zemeņu un dārzeņu saimniecībā. 

Kad un kāpēc viņš nokļuva Pumpēnos? 

– Šī pilsēta ir manas mammas dzimtene. Lai gan es uzaugu Paņevežā un līdz astoņpadsmit gadiem biju pilsētā, mamma bija skolotāja, mums Puodžiņos bija trīs kolektīvie dārzi, –Žilvins atceras, ka pie zemes bija pieradis jau no bērnības un tad strādāja pussimts hektāru.

Jam nācies strādāt arī ārzemēs, un Panevēžā, īpaši ziemā, kad bijis brīvs no dārza darbiem, viņš mēdzis sēsties pie taksometra stūres. 

– Apmēram pirms astoņiem gadiem kāds mātes draugs piedāvāja iegādāties šo sētu un aptuveni divus hektārus zemes Pumpēnos, un Žilvins atklāj, ka viņi meklēja sētu, turklāt tā bija pieslēgta pilsētas komunikācijām. 

Bijušais pilsētnieks Žilvins vienmēr ir bijis tuvu zemei, tāpēc pirms sešiem gadiem viņš arī sāka stādīt zemenes un zemeņu stādus Jankūnu sētā Pumpēnos. 

– Stādām tūkstoš stādu, siltumnīcu vēl vajag apsildīt. Tad vēl pāris tūkstošus – lai pārdotu. Kad produkcija ir laba, pircēji atgriežas, – Žilvins stāsta, kā saimniecība ir izaugusi un tagad viņam ir pastāvīga klientūra, un pārdot palīdz sieva un mamma. 

Sākumā viņš, piemēram, kāpostus veda uz Viļņu, uz Hāles tirgu. 

Bet vairumtirdzniecībā ir nepieciešams liels daudzums, tad nāktos audzēt nelielu skaitu kultūru. 

O Jankūni savā saimniecībā audzē plašu dārzeņu klāstu, sākot no kartupeļiem, kāpostiem un burkāniem līdz brokoļiem, ziedkāpostiem, paprikai, baklažāniem, ķiplokiem, sīpoliem, gurķiem un tomātiem…

Smaidot Žilvins atcerējās, ka tirgū viņam nācies pierādīt, ka dārzeņi ir izaudzēti viņa paša dārzā. 

– Pircēji, kas atnāk uz mājām, dažkārt arī vispirms pajautā, vai tur ir degvielas uzpildes stacija. Bet mana mājkalpotāja ir no pilsētas, – Žilvins atzīst, ka mūsējie, iespējams, labāk vēlētos, lai par augiem rūpējas sieviete, nevis vīrietis. Man patīk strādāt pašam, pašam izlemt, kur, kad un ko darīt.

Žilvins man rāda, kur ko stādīt, kas jau aug un zied: 

– Stādīsim kāpostus. Trīs cilvēki stundas laikā iestāda tūkstoš stādu. Nopirkām stādītāju, bet var stādīt arī ar rokām… Zemenes audzējam dabiski ārā zemē, tad tās garšo pavisam citādi. Pēc divām vai trim nedēļām mums būs zemenes. Mēs pārdodam gan Panevēžā, gan mājās. Mēs reklamējamies, paši strādājam, un cilvēki paši nāk un dažas no tām nopērk.

Pumpeņos, netālu no savas sētas, viņš arī pārdod dārzeņus, īpaši Panevēžas tirgū, un šeit, pie rosīgas šosejas, dzīve neapstājas. 

– Kad, piemēram, ir karsts, tirgū nav pircēju, bet raža aug un nogatavojas ātri, – Žilvins novēro. Tad mēs gurķus un tomātus pārdodam saimniecībā, pie galvenā ceļa. Pie mums piestāj ļoti interesanti un dažādi pircēji ar kemperiem. Pat poļi, no kuriem nāk dārzeņi, ar baudu ēd mūsu tomātus, jo viss ir dabiski izaudzēts, kā savējais, mums nav atsevišķu dobju. Turklāt no mājām pārdodam lētāk.