I.Hofmans: Es redzu visu, visu lauksaimniecību kopumā.

Pret gandrīz gadu pēc tam, kad lauksaimnieki vadīja protesta akciju pret Ingrīdas Šimonītes valdības lauksaimniecības politiku, lauksaimniecības ministra amata kandidāts Ignas Hofmans apgalvo, ka lauksaimnieki jau šodien daudz dara, lai aizsargātu vidi. Tomēr viņš apgalvo, ka vides prasību varētu būt mazāk. 

„Es redzu visu, visu lauksaimniecību kopumā“, – intervijā aģentūrai BNS sacīja I. Hofmans.

I. Hofmans apgalvo, ka, kļūstot par ministru, atteiksies no savas graudkopības saimniecības Radvilišķu rajonā vadības.

I. Hofmans saka, ka atteiksies no savas graudkopības saimniecības vadības Radvilišķu rajonā.

Komentējot jautājumu par kažokzvēru audzēšanas aizliegumu Lietuvā, ministra amata kandidāts norāda, ka uzņēmējiem ir jāsaņem pienācīga kompensācija. Viņš arī uzskata, ka šādam aizliegumam nav jēgas, ja ir pieprasījums pēc kažokzvēriem – šis bizness turpinās pastāvēt, bet tikai pārcelsies uz citām valstīm. 

Turklāt Hofmana kungs apgalvo, ka bioloģisko saimniecību veicināšana ir prioritāte, bet to pārmērīga finansiāla veicināšana varētu būt neproduktīva

.

– Ko darīsiet citādi nekā bijušais zemkopības ministrs Kēstutis Navickas vai citi bijušie ministri?

– Pirmkārt, citādāk – tas ir saglabāt labas attiecības ar sociālajiem partneriem, kas ir pretēji tam, ko darīja Navickas – viņš gribēja tās sagraut. Es domāju, ka mums ir jāuztver lauksaimniecība kā produktīva nozare, lai gan šeit ir mēģināts radīt iespaidu, ka es atbalstu tikai intensīvo lauksaimniecību (BNS). Es atbalstu visas saimniecības, kas ir produktīvas un rada pievienoto vērtību, tostarp tās, kurās cilvēki saimnieko savām vajadzībām. Tam ir sociālais aspekts, ko es ieteiktu nošķirt.

Manuprāt, šeit nebūs nekādu radikālu izmaiņu, tā būs tikai neliela virziena maiņa, redzējuma maiņa, izpratnes maiņa, un tas mainās arī Eiropā pēc lauksaimnieku protestiem, ka zaļais kurss, kas tika virzīts, ko bija iecerēts īstenot, tas ir izgāzies, un atzīsim, un to atzīst arī Eiropas Savienības augstākie vadītāji, un tas būs jāmaina, un arī Lietuvas nacionālajai lauksaimniecības politikai zināmā mērā ir jāmainās.

– Dažas vides aizsardzības organizācijas ir izteikušas bažas, ka jūs nepievērsīsiet uzmanību mazajām un vidējām saimniecībām, krītošajai lopkopības nozarei, vides aizsardzībai. Kā jūs vērtējat viņu bažas?

Šie apgalvojumi ir pilnīgi nepamatoti, jo mēs (BNS) gan protestējām, gan cīnījāmies par to. Šeit ir pilnīgi nevajadzīgas bailes par lopkopības lejupslīdi, par problēmām piena nozarē. Tādi sarežģīti jautājumi kā, piemēram, lopkopība vai saimniecību darbības pārtraukšana. Es domāju, ka, ja tas būtu viegli atrisināms, kāds to būtu atrisinājis jau pirms manis. Mēs meklēsim veidus, bet tas nenozīmē, ka es neesmu par tiem, es esmu par tiem. Tā tas noteikti nav. Gan lopkopība, gan mazās saimniecības ir svarīgas.

– Lauksaimniecība jau šodien daudz dara vides labā – tas ietver starpkultūru audzēšanu, laukaugus, daudzveidīgāku augseku, pākšaugu audzēšanu, pļavu atstāšanu papuvēs, ļoti plaši tiek izmantota augsnes apstrāde, papuvēs tiek apstrādāts, iespējams, trīs reizes vairāk zemes, kas ir pārsniedzis iepriekšējās prognozes, un šādā veidā tiek apstrādāts vairāk nekā plānots. Kādus vēl pasākumus varētu veikt, lai panāktu lielāku ilgtspēju, man šobrīd ir ļoti grūti pateikt. Par to ir jādomā, jāmeklē, bet es domāju, ka lauksaimniecība mūsdienās dara ļoti daudz.

Piemēram, mēs varētu domāt arī par augsnes kaļķošanu, kas nozīmē augsnes stāvokļa uzlabošanu, lai tā uzkrāj vairāk augu vielas. Šādā augsnē var izaugt vairāk augu vielas, kas nozīmē, ka mēs uzkrājam vairāk oglekļa, mēs absorbējam vairāk CO2, un tas ir viens no pasākumiem, kas nāk par labu augsnei, par labu lauksaimniekam un par labu videi. 

– Un kur ir vides spiediens?

– Es domāju, ka mums Lietuvā ir ļoti maz augu aizsardzības līdzekļu, kas rada citas problēmas, piemēram, nesen mums bija tikšanās ar biškopjiem, viņu medus pārsniedz viena pesticīda normas, lai gan viņi paši saka – ja būtu vairāk reģistrāciju vai ja tās būtu reģistrētas agrāk, tad iepriekš šādas problēmas nebūtu. Tas nozīmē, ka tad, kad mēs aizliedzam arī daudzus produktus, tad rodas citas problēmas, un es teiktu, ka mēs šeit esam mazliet pārāk stingri.

Šobrīd faktiski prasības ir nedaudz pazeminātas, un Eiropas Komisija jau ir atļāvusi pakāpeniski atcelt 5 %, kas arī, teiksim, nebija pārāk loģiski. Labāk ir audzēt pākšaugus 5 % apjomā, kas uzkrāj slāpekli savās saknēs, un tādā veidā mēs uzlabojam augsni, kādi ir ekonomiskie ieguvumi. Es domāju, ka tieši šeit tika pārprasts.

Pārrunu izraisīja jautājums par virszemes ūdeņu aizsargjoslām (...) – vides aizstāvji, sabiedrība saka, ka vēlas lielākas aizsargjoslas. Labi. Bet iedomājieties, ja jūs esat šīs zemes īpašnieks, kas nozīmē, ka jums atņem, piemēram, 30 hektārus vai pushektāru zemes, (...) būs tāds regulējums, ka jums būs aizliegts strādāt uz šīs zemes, jūs to vairs nevarēsiet izmantot, kas nozīmē, ka jūs zaudējat savus ienākumus, jūs zaudējat savus aktīvus to tiešajam mērķim, un tur arī ir jāpanāk līdzsvars. Mēs esam ierosinājuši bezskaidras zemes apstrādes veidu, tāpēc varbūt tas būtu kompromisa priekšlikums.

– Lauksaimnieki uzsver problēmu, ka fiziskām personām ir noteikts ierobežojums līdz 500 hektāriem zemes, bet juridiskas personas šo ierobežojumu var apiet. Kā jūs risinātu šo problēmu?

– Jā, šī problēma pastāv, un es uzskatu, ka likumam par zemes iegādi līdz 500 hektāriem ir jādarbojas visiem vienādi un to nedrīkst apiet. Būtu jāanalizē šie gadījumi, bet jā, mēs dzirdam, ka tā ir. (..) Ir runāts par ierobežojuma atcelšanu vispār, tāpēc es esmu pret, ierobežojumam ir jābūt. Mēs esam maza valsts, mums ir jāierobežo tas zemes potenciāls, un ir jābūt vienmērīgākam sadalījumam ne tikai starp lauksaimniekiem, bet starp zemes īpašniekiem kopumā.

<– Jā, mēs saņemam vienu no zemākajiem maksājumiem ES. Tas, ko varētu darīt, ir tas, ka šobrīd ir laba sistēma maksājumu sadalei par eko shēmām, par papildu ekoloģiskām aktivitātēm, tas nozīmē, ka cilvēki tiek apbalvoti vai viņiem tiek maksāta papildu nauda par starpkultūru audzēšanu, par pākšaugu audzēšanu, par lāceņu tehnoloģiju izmantošanu.

Kā darīt, lai aploksne kopumā būtu lielāka, no 2027. gada sākas jauns finanšu periods, kad mēs risināsim sarunas par lielākiem tiešmaksājumiem, ne tikai maksājumiem, bet par lielāku finansējumu kopumā, tāpēc mēs darīsim visu iespējamo (...), lai Lietuva sarunās par lielāku aploksni tiešmaksājumiem, lauku attīstībai, lai mūsu lauksaimnieki būtu līdzvērtīgākā situācijā šajā konkurences cīņā.

– Pirms nepilna gada jūs vadījāt lauksaimniekus protestēt pret valdības lauksaimniecības politiku. Ko darīsiet, ja pret Jums tiks sarīkots šāds protests?

– Pirmais, kas ir jādara, ir jāizvairās no situācijas, kurā varētu notikt protests, vai no priekšnoteikumiem, lai šāds protests notiktu. Iespējams, jums būtu pienācīgi jāsazinās, pienācīgi jārunā ar sabiedrību, ar sociālajiem partneriem, ar organizācijām un no tā jāizvairās. Bet, ja tas notiktu, es vienkārši meklētu risinājumus, es eju un tiktos, un, ja vairs nav atrodami risinājumi, tad varbūt ministrs vairs neko nevar darīt, atliek tikai ļaut citiem mēģināt.

– Jūs visā protesta laikā bijāt diezgan dusmīgs uz Lauksaimniecības palātu. Tagad jums šīs attiecības būs jāatjauno. Kā jūs plānojat to darīt?

– Formāli mēs neesam bijuši dusmīgi. Vienkārši kampaņu organizēja Lietuvas Lauksaimniecības padome, bez Lauksaimniecības kameras, tāpēc varbūt dažiem lauksaimniekiem vai dažu organizāciju vadītājiem bija kāda konfrontācija ar Lauksaimniecības kameru, bet oficiāla konflikta īsti nebija.  

Būs, protams, jāuzklausa abas puses, abas organizācijas, un, kas zina, varbūt pēc kaut kādām pārmaiņām, varbūt lauksaimnieku kopiena, lauksaimnieku pašpārvalde tiks noskaidrota, un stūri mazliet noapaļosies, un varbūt šī problēma tiks atrisināta pilnībā, un varbūt plaisa tiks paplašināta. Lauksaimniecības kamera, viņi paši atzīst, ka ir problēmas, ka tās ir jārisina, un viņi saprot, ka arī viņiem būs jāmainās. Tā es to redzu, ka pārmaiņas būs nepieciešamas, bet es palikšu neitrāls.

– Pēc protesta jūs arī teicāt, ka vienīgais jautājums, kas vēl nav atrisināts, ir piena tirgus. Kāda situācija ir šobrīd un kādas izmaiņas būtu nepieciešamas?

– Piena iepirkuma cenas ir nedaudz uzlabojušās, krīze nav tik dziļa kā agrāk, bet mums joprojām ir saimniecības, kas pārtrauc ražošanu. Mums ir jāskatās, kāpēc tas notiek, kādi ir iemesli – vai tie ir tikai finansiāli iemesli, vai varbūt ir arī sociāli iemesli, vai arī citi iemesli, kāpēc saimniecības tiek slēgtas un pārtrauc ražošanu. 

Būtu jāmeklē ilgtermiņa risinājumi, lai piena lopkopības saimniecības un piena nozare nenonāktu krīzes situācijā, kad lauksaimniekam nākas ražot pienu zem pašizmaksas. Neviens nevēlas uzņemties šo atbildību, finansiālo slogu, samazināt savu peļņu, ne tirgotājs, ne pārstrādātājs, bet lauksaimnieks – šī saikne var būt nerentabla.

– Ir izskanējuši ierosinājumi, piemēram, ka lauksaimniekam, piena ražotājam, būtu jāsaņem daļa no piena gala cenas. Vai jūs atbalstītu šādu ideju?

– Jā, es atbalstītu tā saukto spāņu iespēju – taisnīgu cenas sadali visā ķēdē (...). Pašlaik tā ir apmēram 35 %, tirgotājs saņem lielāko daļu, pārstrādātāji - pārējo. Protams, pārstrādātāji sedz izmaksas, bet neviens neredz lauksaimnieku daļu, neviens to nevēlas. Atkal ir stiprāka valsts, ir vājāka valsts, ir cena, tu vairs nevari izdzīvot, iznīcini savu saimniecību, bet mēs, nedod Dievs, neko nedarīsim.

– Protams, ir tā, ka man ir jāatsakās no savas tiešās lauksaimnieciskās darbības kādā juridiskā formā. Es nebūšu pirmais ministrs, kurš vienlaikus ir gan ministrs, gan lauksaimnieks. Domāju, ka tas ir risināms kaut kādā juridiskā veidā – ir atrasta pareizā forma, un man būs jāatkāpjas no saimniecības vadības, no lēmumu pieņemšanas saimniecībā, tas ir dabiski. (...) Tas būs jānokārto tā, lai nerastos interešu konflikts.

– Parunāsim par birokrātiju. Lauksaimnieki bieži runā par nepieciešamību samazināt birokrātiju, jo īpaši saistībā ar ražas deklarēšanu. Kādus risinājumus jūs šeit saskatāt?

– Ministrs Kazys Starkevičs šajā jomā jau ir mazliet paveicis, viņš ir atvieglojis reģistru aizpildīšanu, padarījis to vienkāršāku, un viņš virzās uz citu lietu vienkāršošanu. Es ceru, ka šī iniciatīva tiks saglabāta, piemēram, lauksaimniecības darbu reģistrs, vai tas tiešām ir nepieciešams, vai varbūt tas varētu būt vienkāršāks. Daudzi no šiem reģistriem tiek uzturēti, bet tajos iekļautā informācija nevienam nav vajadzīga, tas ir tikai pienākums pienākuma dēļ. Kāds ir to mērķis, kāda ir to nepieciešamība, nav skaidrs. 

Piemēram, lauksaimnieku var pārbaudīt dienesti (kopā – BNS) – un Augkopības dienests, Veterinārais dienests un Valsts maksājumu aģentūra. Iespējams, ir nepieciešama komunikācija starp šiem trim dienestiem, ja viens pārbauda, kāpēc lauksaimnieku pārbaudīt otrreiz, viņi varētu apmainīties ar informāciju. 

Tā vienkāršā prasība, ka, lietojot augu aizsardzības līdzekļus uz ziedošiem kultūraugiem, mums tas jādara naktī un viss ir stingri, labi, bet mums ir jāpaziņo biškopjiem, jāreģistrējas divas dienas iepriekš. Bet mēs nezinām, kādi laika apstākļi būs pēc divām dienām. Ja līst lietus, tad mums tas jāpārceļ uz nākamo dienu, bet atkal mums par to jāpaziņo ne vēlāk kā divas dienas iepriekš.

Varbūt, piemēram, ka varētu atteikties no iepriekšējas reģistrācijas, pietiktu ar to, ka lauksaimnieki paši ievērotu prasības neizmantot dienas augu aizsardzības līdzekļus uz ziedošiem augiem. Ja viņi tos lietotu dienas laikā, dienesti piemērotu sankcijas vai naudas sodus. Tomēr šāda reģistrācija nav nepieciešama.

– Kā vērtējat situāciju ar kažokzvēru audzētavām, vai piekrītat Viktora Pranckieša nostājai, ka aizliegums būtu jāatliek līdz 2033. gadam?

– Es uz šo jautājumu skatītos tā: – ja sabiedrība kaut kādu iemeslu dēļ, šajā gadījumā – morālu apsvērumu dēļ, nolēma, ka šis bizness nav piemērots, nav pieņemams – nu, mēs varam to reglamentēt ar likumu, bet tam ir jābūt civilizētā veidā, ar pienācīgu kompensāciju šiem cilvēkiem, kad viņi pārtrauks uzņēmējdarbību.

Es teiktu citādi – ja mēs neaizliedzam kažokādu izmantošanu vai to importu, mēs neatrisinām problēmu. Tad dzīvnieki tiks audzēti kaut kur citur, nevis mūsu pagalmā, ja būs pieprasījums. Ja tirgū būs pieprasījums, cilvēki pārvadās kažokādas. Iespējams, ka tas notiks trešās valstīs, kur dzīvnieku labturības standarti ir pavisam citi un kur mums nav kontroles.

Šis ir retorisks jautājums – varbūt labāk ir audzēt šeit un pienācīgi kontrolēt, nevis pārcelt šo ražošanu uz trešām valstīm. Kad ES sāka aizliegt medījamo dzīvnieku audzētavas, Krievijā, Kazahstānā šajā biznesā tika veiktas lielas investīcijas. Ja, kā saka šīs idejas aizstāvji, tā ir novecojusi, tad lai tirgus to atrisina. Ja kažokādas nevienam nebūs vajadzīgas, neviens tās arī neaudzēs.  

– Un kā jūs plānojat veicināt bioloģisko saimniecību attīstību?

– Bez subsīdijām tām ir ļoti grūti izdzīvot tirgū. Mums ir jāskatās, kādas ir problēmas, kuru dēļ saimniecības pārtrauc ražošanu, un kā tās veicināt. Es domāju, ka subsīdijas vienas pašas par sevi problēmu neatrisinās, jo, jo vairāk jūs subsidējat saimniecību, jo mazāka ir tās motivācija novākt ražu. 

Iedomājieties, jūs saņemat maksājumu par hektāru, jau sen ir bijuši gadījumi, kad jūs audzējat bioloģiskās jāņogas, saņemat lielu maksājumu un pat nenovācat ražu, vai audzējat bioloģiskos ķirbjus, saņemat maksājumu, bet ķirbjus neizmantojat pārtikā, bet vienkārši ievietojat tos atpakaļ augsnē, nenovācat ražu.

Subsīdijas ir jārisina ļoti uzmanīgi, dažkārt liela subsīdija nemotivē lauksaimnieku novākt ražu – kāpēc man vajadzētu novākt ražu, es saņemšu mazu atlīdzību, man tas maksās, lai novāktu ražu, man tas maksās, lai pārdotu, un es tik un tā saņemu labu maksājumu. Ļaujiet tai palikt laukos. 

Es te saskatu arī sabiedrības atbildību. Ja sabiedrība saka, ka mēs gribam bioloģiskus produktus, bioloģisku pārtiku, tad sabiedrībai pašai vajadzētu to vairāk patērēt, jo nekādas subsīdijas to neapmaksās. 

Es nedomāju, ka nākotnē bioloģiskā lauksaimniecība ļoti attīstīsies, jo, esmu par to gandrīz pārliecināts, būs jauna lauksaimniecības forma – ilgtspējīga lauksaimniecība. Tā ir kaut kas starp bioloģisko un intensīvo lauksaimniecību, ar mazāk intensīvu ražošanu, ar mazāku ieguldījumu izmantošanu: augu aizsardzības līdzekļiem, mēslošanas līdzekļiem

.

– Vai būtu jāveicina lauksaimniecības produktu eksports uz tādām tālām valstīm kā ASV vai Taivāna?

– Ļoti svarīgi. Ja vien ir iespēja eksportēt, tas ir ļoti labi. Mēs esam agrāra valsts, mums nav citu lielu resursu, kurus mēs varētu pārdot un tādējādi iegūt naudu. Mums nav ne naftas, ne ogļu, ne gāzes. Mums ir tikai spēcīgs agrārais un lauksaimniecības potenciāls, un mēs varam saražot vairāk, nekā mums nepieciešams. Būtu ļoti svarīgi atklāt jaunus eksporta tirgus.

Mēs esam ļoti spēcīgi graudaugu nozarē, mums ir piemērots klimats un ģeogrāfija, mums ir osta, mums ir infrastruktūra. Tas ir produkts, ko var pārdot visu gadu, nevis kā gaļu vai pienu, kam nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi, pārstrāde. 

Ja, attiecībā uz dārzeņiem mums ir grūti izturēt konkurenci no valstīm, kas atrodas tālāk uz dienvidiem. Ir bijušas runas, ka mēs varētu eksportēt vistas gaļu uz Taivānu, varbūt sierus. Mums ir detalizēti jāizvērtē, uz kuru tirgu mēs varam doties ar kādu produktu un vai varam to ražot, vai varam to piedāvāt.

– Vai, jūsuprāt, vistas gaļas eksports uz Taivānu ir drīzāk sapnis?

– Varbūt tas ir vairāk sapnis, jo tas ir patiešām liels attālums un dārga loģistika. Taču, piemēram, Lietuva ir slavena ar saviem sieriem, un siers ir produkts, ko jau var transportēt un eksportēt loģistikas ziņā. Es to redzētu, bet vairāk uz Āziju, kaut kur tuvāk. Tās tālākās vietas – ASV, Dienvidamerikas vai Ziemeļamerikas kontinenti – šeit ir grūti, jo produktam jābūt tik unikālam, tik vērtīgam, lai to būtu vērts transportēt tik daudz kilometru. .

– Paldies par sarunu ar mani

.

Marks : Lauksaimniecības ziņas, Ignas Hofmanas, bns intervija.

Norėdami komentuoti prisijunkite prie facebook