Mazās piena lopkopības saimniecības atsakās - nogurušas strādāt no idejas
„Lai cik ļoti es mīlētu savas govis, man tās būs jāpārdod“, — nopūšas Sandra Bieliauskiene, zemniece no Meilūnu ciema. Viņa jau daudzus gadus audzē piena lopus, taču nekad nav bijis tik slikti kā tagad.
Rukstas uz lejuPaskaidroja Bieliauskienes kundze, viņa šoruden plāno atvadīties no saviem pieciem Džersija šķirnes krustojuma lopiem. Es viņus paturēšu līdz vasarai, bet vairs ne, nē, nē, nē, nē, nē...““ — — sadevusi rokas.
Viņa apsver iespēju paturēt savu vienīgo govi vārdā Tapke, kura dod taukiem un olbaltumvielām bagātu pienu, no kura gatavo garšīgu sieru, kas garšo pie kafijas.
Viņa apsver iespēju paturēt savu vienīgo govi vārdā Tapke, lai to izmantotu savām vajadzībām, jo no tās iegūst taukiem un olbaltumvielām bagātu pienu, no kura gatavo garšīgu sieru, kas garšo pie kafijas.
Iemesls, kāpēc viņa nolēma atteikties no piena lopkopības saimniecības, ir vienkāršs — strādāt par velti neatmaksājas. Par pienu mums, mazajiem, maksā tikai zaķa asaras - 18 centus par kilogramu. Izmaksas par barības sagatavošanu, tehnikas nomu, barības piedevu, medikamentu un visa pārējā iepirkšanu... viss no idejas. Piemēram, kur jūs esat redzējuši, ka teļu pārdod par 116 eiro, ja 20 eiro maksā govs apsēklošana, 20 eiro - tā sauktie "auskari"... Atneļotai govij ir vajadzīgi dažādi papildinājumi, lai palīdzētu tai atveseļoties... Tas ir 50 eiro, paldies Dievam. Ja vēl pieskaita savu darbu, pavadīto laiku, veselību, ko esat upurējis saimniecības labā... Labāk neskaitīt," emocionāli sacīja lauksaimnieks.
S. Bieliauskieni sarūgtina arī nevienlīdzība, kāpēc lielajām saimniecībām par pienu maksā divreiz vairāk. „Es nesaprotu un nesapratīšu tādu politiku, kāpēc par lielo saimniecību saražoto pienu maksā vairāk. Tas ir trieciens sirdij lauku cilvēkam, kurš turas pie pēdējām kājām, lai nebūtu jāpieprasa valsts pabalsti. Ir tik sāpīgi redzēt, ka šajā ciematā vairs nekas nepaliks. Medicīnas centri tiek iznīcināti, autobusi kursē arvien mazāk, darba iespēju gandrīz nav, ja nav savas automašīnas, un no govju slaukšanas iztikt nevar," saka S. Bieliauskiene.
Pienāks stingras prasības
Biržu rajona lauksaimnieku apvienības priekšsēdētājs Tads Micikevičs saka, ka kopumā ir pārsteidzoši, kā mazās saimniecības joprojām turas uz kājām, saskaroties ar tik nelabvēlīgu politiku. „Es teiktu, ka visas saimniecības turas pie cerības“, jo, ja tās nebūtu, lauksaimniecība jau sen būtu beigusies“, —, — ir pārliecināts T. Micikevičus.
Viņš norāda, ka, ja valsts iestādes nerīkosies, būs vēl sliktāk. Lauksaimniekus pārņems stingras prasības, kas ir pārmērīgas un mazajām saimniecībām kopumā grūti izpildāmas. Ir ļoti vienkārši pateikt — ražot sieru un biezpienu, pārdot to tirgos. Lai to paveiktu, ir jāiegulda EUR 15 000-20 000 iekārtās, un par šādu cenu, ja ir savas telpas. Cik gadu jums būs jāstrādā, lai ieguldījums atmaksātos un būtu rentabls?
?Piecus gadus ir par maz. Un tad vēl kaudzes atļauju un citi birokrātiskie apgrūtinājumi... Manuprāt, šī latiņa būtu jāpazemina," komentē T. Micikevičs.
Pēc Biržu rajona lauksaimnieku apvienības priekšsēdētāja domām, trūkst labvēlīgākas valdības attieksmes pret lauksaimniekiem. "Tas, kas Polijā, Latvijā un Igaunijā ir tikai ieteikums, pie mums ir pienākums. Mēs vēlamies, lai valdība ar lauksaimniekiem komunicētu nevis caur logiem," viņš teica.
Divi ceļi – likvidēt vai paplašināt saimniecību
Vaidutė Stankevičiene, lauksaimniece un Lietuvas Piena ražotāju asociācijas biedre, sacīja, ka Biržu rajonā pašlaik ir viens neliels lauksaimnieks, kurš tur dažas govis un ražo sieru un citus piena produktus. Tātad skaitļi rāda, ka šāds piemērs nav lipīgs — mazās saimniecības iet pretējā virzienā — tās likvidējas vai... paplašina savas zemes platības.
„Piena lopkopības saimniecībām Lietuvā vienmēr ir bijis slikti. Lai gan esam Eiropas Savienībā, piena iepirkuma cenas vienmēr ir bijušas zemākās salīdzinājumā ar citām valstīm. Mēs esam otrie aiz Latvijas, kur cenas ir vēl zemākas. Tas, ka esam otrie no apakšas piena iepirkuma cenu ziņā, nav ļoti mierinoši. Ar dažām govīm nav iespējams izdzīvot. Noturas tikai tās mazās saimniecības, kuru īpašniekiem ir papildu ienākumi, piemēram, viņi ir nodarbināti un darba devējs maksā veselības apdrošināšanu un citus nodokļus. Viena govs, pēc pašreizējām aplēsēm, dod vidēji aptuveni duci eiro ienākumu... Tāpēc, lai izdzīvotu piensaimniecībā, ir nepieciešams turēt vismaz piecdesmit liellopu“, —, — teica V. Stankevičiene.
Jaunieši vilcinās pārņemt saimniecības
Saskaņā ar pašvaldības administrācijas lauksaimniecības nodaļas vadītājas Sandras Balčūnienes teikto, Biržu rajonā ir 400 saimniecības, kurās ir 4891 slaucamā govs.„Patiešām, samazinājums notiek, un tas ir neizbēgams, un galvenais iemesls ir tas, ka jaunieši vilcinās pārņemt savu vecvecāku vai vecāku piena lopkopības saimniecības, jo tas ir smags darbs, kas „saista“ cilvēku. Otrs iemesls ir zemā piena iepirkuma cena," sacīja S. Balčiūniene.
Saskaņā ar Biržu rajona pašvaldības datiem, mūsu novadā dominē mazās piena lopkopības saimniecības (162 zemnieki tur 1 līdz 2 govis, 85 - 3 līdz 5 govis, 53 - 6 līdz 10 govis, 56 - 11 līdz 20 govis).
„Pašvaldība sniedz visu iespējamo palīdzību, konsultācijas, palīdz aizpildīt deklarācijas, nepieciešamos reģistrus“, — piebilda S. Balčūniene.
Video
